Leģenda par Rīgu

Sensenos laikos Rīgas centrā līdz pat Daugavai tecēja upīte, saukta par Rīdziņu vai Rīdzeni. Kad ļaudis gribēja tikt tai pāri, tad bija jāvēršas pie milža Kristapa, kurš mitinājās alā pie Kārļa vārtiem.  Tā kā tolaik te nebija ne tiltu, ne pārcelšanai paredzētu plostu, Kristaps ļaudis pāri upei pārnesa uz pleciem.

Reiz tumšā naktī milzi pamodināja skaļi saucieni. Viņš aizdedzināja lukturi un ieraudzīja otrā upes malā bērnu stāvam. Tas ļoti raudāja, lūgdamies, lai viņu pārceļ pāri upei. Kristaps pārbrida upei, uzcēla bērnu plecā, pārnesa savā alā un uztaisīja tam vietu naktsguļai. Otrā rītā bērns bija pazudis, bet vietā, kur tas bija gulējis, atradās tīrs zelts.

Zeltu Kristaps lielā mucā glabāja savā alā. Bet, kad viņš nomira, tad ļaudis par to naudu uzcēla Rīgas pilsētu. Savukārt milzim par piemiņu apmēram tajā vietā, kur reiz atradusies viņa ala, uzstādīja statuju, kur viņš redzams ar bērnu uz pleca.